skvon's home page

Svētdiena, 23.oktobris – Zaanse Schans, Brisele

Pussamiegojušies un bez brokastīm iebraucam attālā lauku nostūrī. Pēc vakardienas lietiem laiks ir noskaidrojies, spīd saulīte, gubojas balti mākoņi, pūš dzestrs vējš un pamalē rotājas varavīksne. Ieeja vējdzirnavu ciematiņā "Zānse Šans" ir par brīvu, bet toties par stāvvietu nobleķojam vairāk kā 2 Ls (par pusstundu). Lielās koka ēkas ar vēju spārniem ir ļoti labi saglabātas, šķiet, ka dažas no tām vēl joprojām arī tiek izmantotas. Varu iedomāties, ka šeit, līdzenajā piejūras zemē vēja enerģiju var labi likt lietā. Turpat atrodas arī neliela Holandes siera ražotne ar uzskatāmiem un pagaršojamiem paraugiem. Citā ēkā kāds meistars demonstrē koka tupeļu izgatavošanas procesu.

Tālākais ceļš ved atpakaļ pa Roterdamas milzīgajiem tiltiem uz Beļģijas pierobežu. Nākamais pieturas punkts – Beļģijas g-ps. Brisele. Robežu šķērsojam pie zīmes „minimālais ātrums 80km/h“. Par Beļģijas lauku ainavām neko daudz nevaru pastāstīt, jo pamostos tikai pēc iebraukšanas pilsētā. Tomēr šķiet, šeit valda savādāka atmosfēra, ir parādījušies kalni un pauguri. Vispirms dodamies uz „Expo“, tas ir milzīgs internacionāls izstāžu centrs ar tipisko Beļģijas simbolu – lielu metāla veidojumu, kas sastāv no spīdošam bumbām un stieņiem. Visapkārt ļoti daudz auto, lieli parku klajumi un modernas stiklu ēkas gaumīgā stilā. Iekšā neejam, nekas jau tur nav citādāks kā citās izstāžu zālēs. Tikko esam pabeiguši fotografēties, kad sāk smidzināt lietus.

Braucam pa taisno uz pilsētas centru. Bet izrādās ... kas tad nu? ... pilsētā šodien ar mašīnu nevar iebraukt, visas ielas nobloķētas un visur stāv policija. Mums tiek paskaidrots , ka Briselē ir “diena bez auto” un iebraukšana iespējama tikai ar speciālām atļaujām. Nu gan, tieši tajā vienā vienīgajā dienā, kad mēs esam Beļģijā. Mūsu gids vienam pajaunam policistam iestāsta, ka esam baigi svarīga delegācija no Ķīnas un ka mūs jau viesnīcā gaida. Beigu beigās pēc pailgam pārrunām šis izraksta atļauju un palaiž mūs garām. Kolosāla sajūta, visa pilsēta tukša, visi auto stāv, uz ielām tikai sabiedriskais transports, riteņbraucēji un mazi bērni, kas šodien var spēlēties, kur vien tīk. Vispirms pieturam pie ķīniešu tempļa un japāņu pagodas, kas te uzcelti 20.gs. sākumā par godu kādam tur līgumam. Priekšpuse būvēta tipiski ķīniski, bet aizmugurē eiropiešiem nav pieticis pacietības ķēpāties ar greznajiem kokgriezumiem un tāpēc arhitekti fasādi noklājuši pavisam vienkārši - ar sarkaniem ķieģelīšiem. Ķīniešiem par to baigie joki.

Braucam kā lielskungi pa milzīgo Beļģijas hercogistes galvaspilsētu ar atļauju zem loga stikla. Mūsu viesnīca saucas „Zelta Pūķis“, tipiska ķīniešu iestāde ar neiztrūkstošu apaļo griežamo galdiņu restorānu. Pa satelītu istabiņās var uztvert arī divas ķīniešu programmas, kur nepārtraukti tiek raidītas ķīniešu operas un filmas.

Vakarpusē dodamies apskatīt pilsētu. Laiks ir stipri vien pavēss, mākoņi skrien maratonu, kurš ātrāk – baltie vai melnie. Tad šie nejauši uzskrien mums tieši virsū un mēs dabūjam pamatīgu lietus gāzi. Bet tad atkal pavīd gaiša debess mala, sēžam pie milzīgas katedrāles un skatāmies saulrietu pār vecpilsētas jumtiem. Beļģija agrāk bijusi neatkarīga hercogiste, arī tagad te valda parlamentāra monarhija un hercogs (vai karalis, nezinu īsti, kurš no viņiem) dzīvo savā plašajā rezidencē kādā rajonā netālu no centra. Atšķirībā no Holandes, ēkas te ir ļoti iespaidīgas, celtas tipiskā klasiskās gotikas stilā. Grandiozi vārti un kolonādes, pilsēta diezgan kalnaina, ļoti dārga un pilna ar visdažādākajiem ļautiņiem. Protams, kā jau visās pilsētās, te ir arī rātsnams, biržas ēka un amatnieku apvienību celtnes, pēdējam ir ļoti sena vēsture.

Pilsētas simbols saucas “Maneken-pis”. Tā ir kāda maza čurājoša zēna statuja-strūklaka ar sekojošu vēsturi. Kādu reizi pilsētu ieņēmuši ienaidnieki un gribējuši uzspridzināt. Tā nu viņi nolikuši kādā vietā degli un paši laidušies lapās. Garām nācis viens puika un uzčurājis deglim virsū, līdz ar to pilsēta bijusi glābta. Viņu dēvē arī par Beļģijas pirmo pilsoni. Šodien ir īpaša diena un pie statujas sapulcējušies daudz ļaužu, turpat spēlē arī orķestris. “Zēns” čurā sarkanu ķiršu alu, ko smaidīgi apkalpotāji turpat uz ielas pa tiešo pilda glāzītes un dala ziņkārīgajiem skatītājiem.

← nākošā diena