***
Piektdienas pēcpusdienā zvana ķīniešu draugs, vai es negribētu rīt doties uz Hāgu un Briseli. Kāda ķīniešu tūristu grupa braucot no viņa firmas ar mikrobusiņu
pa Eiropu, bet tajā nepietiekot vietas bagāžai, tāpēc koferi jāved līdz ar otru mašīnu, un šai otrā mašīnā esot brīva vieta. Maršruts: Ķelne – Roterdama – Hāga –
Amsterdama – Brisele – Luksemburga. Pēc pieredzes zinu, tie ir forši braucieni, momentāni, bez jebkādas sagatavošanās. Kāpēc ne?
Universitātē vēl nekas semestris nav īsti iesācies un nekas īpašs nenotiek, varu paņemt vienu dienu brīvu.
Sestdiena, 22. oktobris – Roterdama, Hāga, Amsterdama
Izbraucam sestdienā ap plkst.11:00, līdz Holandes robežai ir pavisam tuvu, it īpaši, ja vēl brauc ar 150km/h pa autobāni.
Izrādās, ka robeža, kaut arī reāli vairs nepastāv, iezīmējas ar krasām ainavu maiņām: meži pienāk daudz tuvāk pie šosejas, pilnīgi izzūd kalni, ceļi top platāki un
gludāki, bieži vien braucam pa zemūdens tuneļiem vai pāri upju un kanālu tiltiem. Arī mākoņi pavisam citādāki – čupu čupām sakrāvušies viens uz otra kā
biezputru kalni. Laiks ir pavēss, pa brīžam līst, bet mašīnā braucot tas netraucē. Manuprāt, pat daudz patīkamāk nekā jūlija svelme.
Mājiņas – četrkantīgas un pelēkas, ļoti vienkārši veidotas, ar mērenu kārtību un tīrību. Laukos ganās brūnas govis ar baltu strīpu par vēderu un pār
muguru kā marles apsēju, aitiņas ļoti pūkainas un brangas ar piepūstiem vaigiem. Holande jeb Nīderlande atrodas apmēram jūras līmeņa augstumā
un dažviet pat pārdesmit metrus z.j.l., tāpēc arī to sauc par „Nieder-land“ jeb „Zemo zemi“. Šī ir sieru un
vējdzirnavu zeme. Arī holandieši paši izskatās bišku citādāki nekā vācieši, auguma lielāki, runīgāki, omulīgāki, bez augstprātības, nedaudz izsmalcinātāki
un ar mākslas izjūtu.
Pēc pāris pieturām piestājam Roterdamā. Holandē daudzu pilsētu nosaukumi beidzas ar zilbi „dam“, tas nozīmē „dambis jeb aizsprosts“.
Nesamērīgā ūdens daudzuma un zemās zemes dēļ ļaudis bieži vien bijuši spiesti apdzīvotās vietās ūdeņus
un kanālus regulēt ar aizsprostu palīdzību. Vispirms iebraucam priekšpilsētā, kas piesēta ar mazām privātmājiņām. Tās ir jaukas un apzaļumotas,
bet ne tik pārspīlēti krāšņi izdekorētas un appuķotas kā Vācijā. Piestājam pie kāda ezera, skatam paveras tipiski tiltiņi, buru laiviņas no koka,
saliņas un otrā krastā rudenīgi koki Purviņa gleznu stilā. Krasti ir nostiprināti ar baļķiem un dēļiem.
Tālāk seko ostas apkārtne. Roterdama ir viena no vislielākajām ostām pasaulē. Patiesi, paliek iespaids, ka visa
pilsēta sastāv no nebeidzamām kuģu piestātnēm. Tilti ļoti moderni, parasti baltā krāsā ar visneiedomājamākajam
konstrukcijām. Pilsēta pēc otrā pasaules kara bijusi nolīdzināta līdz ar zemi.
Tagad viss sabūvēts no jauna, tāpēc šķiet, ka mājas ir tik jaunas, tīras un svaigas kā mantas veikalu skatlogos. Debesskrāpju ir ļoti maz, pilsēta celta ļoti
atturīgi un gaumīgi un rada viesmīlīgu un mierpilnu iespaidu. Eiromasta tornī, kas ar saviem 184 metriem ir visaugstākā vieta visā valstī, pilsēta izskatās kārtīga,
spoža, bez steigas, bez patosa un uzspēles. Turpat netālu redzama arī kāda balta ēka, ar uzrakstu "Erasmus", tā ir slavenā Holandes Universitāte,
nosaukta teologa un rakstnieka Erasmus vārdā, viņš dzīvojis 12.gs. un sarakstījis, piemēram, grāmatu „Muļķības slavinājums“.
Braukt ar auto pa Holandes pilsētām nav vienkāršs uzdevums, palaid garām vienu virziena norādi,
otru reizi tā vairs neatkārtojas, un tu iebrauc taisnā ceļā kādā tunelī vai tiltā, uz kura par apgriešanos nav ne ko domāt. Vēl sarežģītāk ir atrast kādu stāvvietu šai
kanālu labirintā, Amsterdamā, piemēram, par paris stundām jāmaksā 18 Eiro jeb 10 Ls.
Hāga – Apvienoto Nāciju šūpulis, aristokrātu savrupmāju pilsēta
pie Ziemeļjūras. Šeit nav augstceltņu un modernu ofisu vai miljardieru biznesa centru,
visa pilsēta, šķiet, sastāv vienīgi no privātmājām, tāpēc tā tiek dēvēta par „vislielāko lauku ciematu“ Holandē.
Jūras piekraste ar daudzajiem restorāniņiem un suvenīru bodītēm stipri vien atšķiras no Latvijas vientulīgajām kāpām.
Tālumā pavīd arī zaļi smilšu kalni, kas, iespējams, ir mazāk apdzīvoti nekā mola rajons grezno villu tuvuma.
Kopā ar citiem tūristiem nofotografējamies pie Eiropas parlamenta un tieslietu ministrijas un dodamies taisnā ceļā uz Amsterdamu.
Šoseja sastāv gandrīz no tiltiem un tuneļiem vien. Ja nav neviena ūdens pleķa, zem kā izveidot tuneli, tad tuneļi ved cauri
nenosakāmas formas celtnēm, kas varbūt ir supermārketi, varbūt ofisu ēkas. Ir jau pievakare, un tas ir vispiemērotākais laiks Amsterdamas jautrības
kvartālu apskatei. Vispirms pastaigājam gar ostu. Te atrodas seno buru kuģu muzejs un arī nelieli mūsdienu stila kuģīši, kuri tiek izmantoti kā savrupmājas dzīvošanai.
Pie katra stāv pa mašīnai, iekšā deg gaisma, skan mūzika, dažviet uz dēļu plostiņiem sastādītas puķes un krūmiņi. Krastā pie laipiņām piestiprinātas adrešu
plāksnītes ar kuģa nosaukumu, gluži kā dzīvojamām mājām pilsētā. Uz kādas milzīgas kuģveida ēkas stāv rakstīts – „Amsterdamas Augstskola“, bet tai pa apakšu
cauri ved ātrgaitas šoseja.
Daudzas mājeles Amsterdamā ir acīm redzami sašķiebušās vai nu uz sāniem vai uz priekšu, Ziemeļjūras smiltis laikam gan nav tas stabilākais
būvmateriāls ēku pamatiem. Vecajām mājām durvis ir mazmazītiņas un logi ļoti lieli. Tas tāpēc, ka senos laikos valdība ievākusi nodokļus atkarībā
no durvju platuma, tad nu arī cilvēki nav bijusi uz muļķi ķerami un būvējuši durvis pēc iespējas mazākas. Lielākās mantas gan tad bijis jāceļ augšā
vai jālaiž lejā ar virvēm, kuras tikušas iesietas speciālos āķos uz māju jumtiem. Aiz katra kvartāla vīd tumši kanāli, kā Venēcijā, tikai mazliet platāki
un tiem blakām izbūvētas arī vēl ietves. Kādā tornī zibinās noslēpumaina uguns, laikam spokojas... . Apskatam centrālās vecpilsētas ēkas un
dodamies uz ķīniešu restorānu, un tad nu ir beidzot pietiekami vels, lai apskatītu sarkano kvartālu.
Šeit pulcējas gan vietējie, gan tūristi, samērā daudz priekš šī lietainā gadalaika, atmosfēra tomēr ļoti nepiespiesta un dabiska, daudz patīkamāka
nekā uz Hamburgas “Reperbāņa”. Puskailas sievietes logos, šķiet, te nav nekas īpašs vai neoficiāls, “kafijas bāros” atklāti tirgo marihuānu un hašišu.
Katrā ieliņā vairākas “red-show” ēkas un uz katra stūra attiecīgo“piederumu” veikals. Izvēlamies kādu šovu, kur “uzstājas” abi dzimumi. Šādas iestādes,
kā runā, atrodamas tikai un vienīgi Amsterdamā. Sanāk padārgi, bet ir interesanti uzzināt, kā izklaidējas „mežonīgie rietumi“ jau daudzus gadu simtus.
Pēc pavisam naksnīgas pastaigas pa Amsterdamas mazajām ieliņām un kanāliem ap diviem naktī esam atpakaļ pie mašīnām, rīt paredzēts vējdzirnavu ciematiņš.
