← visi datumi

← visi ceļojumi

← uz sākumu


19. februāris, Lhasa

Naktī tomēr izrādās aukstāks nekā sākumā šķita. Te salst ceļi, te deguns. Kājas beidzot uzstutēju labā pozīcijā, bet, ko kur likt degunu, ilgi nevaru izlemt: zem šalles, zem segas, spilvenā utt. Ap 12 kaut kā aizmiegu. Četros pamostos un secinu, ka ir kļuvis ļoti silts. Pat novelku cimdus un šalli. Pieceļos pusdesmitos reizē ar ķīniešu istabas biedru. Un tad piedzīvojumi sākas... .

Dodos uz Ramočes klosteri ciemos pie Taši. Ielas pilnas ar jautriem tradicionālos tērpos ģērbtiem tibetiešiem. Gar ieliņu malām tikko tiek klāti gari uzkodu galdi (pārsvarā ar svaigiem makaroniem un jēlas gaļas gabaliņiem ātrai uzsildīšanai). Neuzkrītoši aizlavos garām tempļa "ticket office" (biļešu kassei). Apstaigāju templi no iekšpuses un no ārpuses, bet Taši nekur nemana. Tikai milzīgi gara rinda ar vietējiem, kuri baltām šallītēm rokās stāv pie milzīgās apzeltītās buda statujas, lai tam tiktu klāt, noziedotu šallīti un pieliktu pieri pie altāra. Izeju pie vārtiem un neziņā minstinos, nevarot izlemt, vai iet iekšā mūku kopmītnēs vai ne. "Ticket office" kasieris mani ierauga un sauc, lai pērku biļeti. Tad uz labu laimi prasu vienam garāmejošam mūkam, kur ir Taši Puncoks. Pirmo reizi šis rāda nezinošu muļķīša ģīmi. Kad jautājumu atkārtoju, šis jau pasmaida. Trešajā reizē atjēdzas un saka: "Jā, jā, nāc lūdzu! Viņš ir augšā, es tevi aizvedīšu."

Taši gērbies mūka halātā ar īsām rokām, kamēr man ar visu jaku un cepuri ir pavēsi. Bez jebkādām problēmām viņš mani ieaicina savā šikajā rezidencē. Cienā ar jaka gaļu, jaungada cepumiem, sviesta tēju un liči sulu. Runājamies par šo par to. No viņa teiktā gan saprotu ļoti maz, bet pati varu runāt samērā brīvi. Taši draugi (arī mūki) staigā iekšā un ārā, pasēž, tad atkal aiziet. Viens atnes pusjēlu, puskaltētu jaka stilbu, nogiež gabalu un sāk gremot. Tad Taši man piedāvā jaungada zupu "dzoma", kas gatavota no saldām kā saldo kartupļu saknītēm riekstu lielumā, tās aplietas ar karstu eļļu un virsū cukurs. Esot īpaši veselīgs ēdiens.

Visi kopā secinām, ka Taši ieteiktā tūrisma aģenta Lobsanga cena manai iebraukšanas atļaujai Tibetā (70 Ls) ir pārāk dārga. Taši apsola šo sazvanīt un noskaidrot, kas par lietu. Vienā brīdī ieraugu, ka pa klostera tempļa jumtu staigā cilvēki un prasu, vai arī mēs nevarētu uzkāpt. Labi. Navangs mani aizvedīšot. Bet vispirms viņam templī esot jāzvana gongs. Tā nu sēžu uz paklājiņa pie gonga un svecīšu bļodām un gaidu. Garām plūst ļaužu straumes. Ir ļoti interesanti viņos noskatīties: sievietes no termosiņiem lej svecīšu traukos sviestu, visi pie ieejas paņem balto laimes šallīti "katar" (lai pēcāk to ziedotu apzeltītajam budam pie altāra), maza maza meitiņa stiepj rociņas pēc baltās šallītes, mammai viņai to iedod, bet tā ir tik plata un gara, ka uzkrīt bērnam uz galvas, ši tik tin šalli ap sevi un ķiķina. Vecas tantiņas ar lūgšanu dzirnaviņām, lepni kungi ar tradicionālajiem garo piedurkņu vamžiem un tīģerādas cepurēm, sievietes ar zīdaiņiem uz muguras, raibi tērpti puikas un meitenes, visi ir aizņemti ar reliģiskajām ceremonijām, svēto tēlu pielūgšanu un naudas ziedošanu. Starp citu šeit var arī samainīt naudu. Teiksim, var nolikt 1 juaņu un paņemt 9 mao (1 juaņs = 10 mao) un pēc tam izdalīt atlikušo sīknaudu tā, lai katram tēlam iznāktu pa druskai.

Navangs beidz sist gongu un skaitīt sūtras, turpat sēžot viņs paņem savu metāla bļodiņu un netīrām rokām sāk mīcīt tajā campu, tad izvelk milzīgu katlu, pilnu ar jaka gaļas kauliem un nogriež no tiem pāris gaļas gabalus. Tās ir viņa pusdienas. Ilgu gaidu, kamēr šis paēdīs un iztērzēsies ar mūku-sveču dedzinātāju. Beidzot viņš ir gatavs un mēs no drēgnās telpas, garām mūku mītnēm 2.stāvā balkoniņos, uzkāpjam uz jumta, kur spīd spoža saule un ir ļoti silts. Skatam paveras Potalas pils un visu citu māju jumti, kur uz viena piem. kāda ģimene sēž ap galdu un dziedādami svin jauno gadu. Turpat uz sastatnēm un lieliem metāla šķīvjiem saules staros vārās tējkannas.

Saku Navangam, ka manuprāt, Lhasas 5-6 gadu laikā nav daudz mainījusies, tempļi pilni ar ļaudīm utt. Bet šis man atbild ar gari garu bēdu stāstu par to, ka jaunais augstkalnes vilciens atvedīs arvien vairāk ķīniešu, ka jau tagad pilsētā uz 1 tibetieti esot 5 ķīnieši, ka vadošajos amatos esot tikai ķīnieši, bet visi tibetieši tiekot atlaisti, un cik labi būtu, ja Tibeta kļūtu neatkarīga... . Siltajos saules staros un sniegotajā kalnos ieskautajā zilajā debess klajā uzvirmo klusas skumjas. Neviens mūks nevarot dabūt passi, lai ceļotu ārpus Ķīnas, viņiem esot tikai iedzīvotāju reģistrācijas apliecības. Un par spīti visam gan mūki, gan arī visi citi tibetieši vienmēr smaida... .

Ap diviem esmu ceļā uz sieviešu klosteri "Aņi džongma", kur pirms 5 gadiem iepazinos ar mūķeni Čodenu Cogjalu. Esmu aizmirsusi pilsētas karti, tāpēc nākas uzjautāt. Tibetiete saka, lai pagaidu, atnākšot viņas vīrs un bērni, tad mēs varēsim iet visi kopā. Pa šaurajām ieliņām uz zirgiem jādelē bērni, braukā rikšas, klaiņo ubagi, vīri sēž un sit kārtis un citas spēles. Kopā ar tikko satikto ģimeni mēs ejam tālāk. Vispirms ieejam kādā mazākā templītī, izdaru ar šiem kopīgi lūgšanu rituālu.

Sieviešu klosterī Čodenu Cogjalu mēs neatrodam, bet mūķenes saka, ka netālu esot kāda invalīdu skola, kut vadītāju arī saucot par Čodenu un viņa runājot angliski. Tā nu kopā ar jautro ģimenīti aizejam arī uz turieni, bet Čodena nav uz vietas. Kāds no skolas bērniem sazvana viņu pa mobilo. Ir skaidrs, ka šī Čodena nav manis meklētā Čodena, bet nodomāju, ka iepazīties par sliktu nenāks un mēs sarunājam parīt 11:00 satikties.

Tad uz ielas satiktā tibetiešu ģimene mani uzaicina pie sevis paciemoties. Ieejam kādā no pagalmiem, viņi dzīvo 2. stāvā (līdzīgi kā pie mūkiem klosterī) diezgan drēgnā telpā. Otrā istabā ir altāris, kur arī mani ieved apsveicināties ar budu un pamētāties ar campas šķipsniņām. Tad seko parastā cienastu ceremonija. Šie nes visu, kas vien mājā atrodams: diva veida tējas, karstu ūdeni, kapsē cepumus, dzomas zupu utt. Bērni rāda man savas angļu un ķīniešu val. grāmatas un burtnīcas. Nobrīnos vien par viņu glītajiem rokrakstiem. Puika Ceriņš (14 gadi) runā labāk ķīniski nekā tibetiski, bet tomēr stāsta, ka Tibeta esot apspiesta un ka ķīnieši nedodot augstskolu beigušajiem tibetiešiem darbu. Tad meitiņa Dzolma (10 gadi) sāk man mācīt tibetiešu alfabēta burtu izrunu (pēc tradicionālās garās izrunas) un rāda, kā burti jāraksta kaligrāfiskā stilā. Meitiņa atnes tušu un koka spalvas kātu un man jāraksta. Šī mani visu laiku labo un pamāca. Nez kāpēc šo tibetiešu sacīto es saprotu daudz labāk nekā Ramočes mūkus. Vai nu viņi izsakās vienkāršāk, vai varbūt pāris pastarpinātie ķīniešu vardi spēlē savu lomu. Taši ķīniski nerunā (vai varbūt negrib runāt.)

Pievakarē uz viesnīcas augšējā balkoniņa siltajā saulītē ieturu vakariņas un jūtos kolosāli omulīgi. Kad atnāku nummuriņā, tur uzradies vēl viens ļoti jautrs ķīnietis. Esot no Šanhajas, bet mācoties Landžou pilsētā Daudztautību universitātē. Tikko esot pavadījis 2 nedēļas pie saviem tibetiešu draugiem laukos, dzēris vissmaržīgāko pienu pasaulē un ēdis visīstāko jaka gaļu. Arī šis ar skumju pieskaņu saka, ka no Tibetas dabiskuma un tradīcijām daudz vairs pāri nebūšot palicis. Tad viņš iziet ārā. Pēc brītiņa ieskrien tibetiešu tērpā gērbusies ķīniete ar neskaitāmām bizītēm un sāk ar mani runāt vāciski, esot dzīvojusi 5 gadus pie Magdeburgas. Saka, ka diemžēl jau rīt braukšot atpakaļ uz Džendžou pilsētu uz mājām. Tas ir netālu no Šaolin klostera, tāpēc pierakstu viņas koordinātes, varbūt noderēs. Tad uzreiz ienāk jautrais ķīnietis. Izrādās, ka šis meiteni pie manis atsūtījis, bet nav pateicis, ka es runāju ķīniski. To uzzinot, šī gandrīz paģībst no brīnumiem (līdz tam mēs runājām tikai vāciski.)

Pēc tam abi aiziet vakariņās. Es aizdedzinu svecītes un sāku rakstīt savas piezīmes. Drīz vien ierodas vakarējais istabas biedrs un sajūsmā sāk man stāstīt, kur visur esot bijis, rāda visvisādus sapirktos trad. tib. suvenīrus un stāsta, par kādu cenu nokaulējis paklājiņu, par kādu karodziņus, par kādu CD utt. Tad viņš salej bļodā ūdeni, ieslēdz TV un sāk mērcēt kājas. Kad atgriežas jaunais istabas biedrs, šie abi iepirkumu cenas sīki un smalki apspriež vēlreiz. Es varu mierīgi nodoties saviem rakstiem. rakstību.

← nākošā diena