← visi datumi
← visi ceļojumi
← uz sākumu
18. februāris, Lhasa
Naktī vilcienā īsti gulēt nevaru. Droši vien laika starpības pēc, varbūt traucē arī 4000m augstums vjl. Kalst mute. Ap četriem naktī kupejas stūrī pie galvas kaut kas sāk šņākt.
Ilgi prātoju, kas tas varētu būt. Tikai no rīta, kad uzaust gaisma, izlasu, ka tas ir speciāls skābekļa ventilators. No sākuma gaiss dīvaini smird, bet pamazām sajūta uzlabojas.
Bez tam nakts vidū vilciens pēkšņi apstājas un nekustas ilgu laiku, tas ir vēl viens iemesls (liekām) bažām.
Laiks rit tālāk un es pamožos tieši pirms saules lēkta 8:30. Esam iebraukuši sniegotā līdzenumā, tālumā aiz baltiem kalniem aust dzeltenīga saule. Golmuda ir garām, bet Nakču
un šķiet arī Tangula kalnu pāreja (6200 vjl.) vēl priekšā. Liekas, ka esmu nokļuvusi paradīzē, visapkārt viss balts (gan kabīnē, gan aiz loga), zilas debesis bez neviena mākonīša
un spoža saule. Sēžu spilvenos, malkoju kafiju un klausos kupejas radio lirisko mūziku. Pa brīžam tiek atkārtoti slavinājumi augstākajam dzelzceļam pasaulē. Labi gan, ka raidītāju
var izslēgt un ieslēgt.
Braucam garām jaku bariem, biezi vilnotām aitām, milzīgām kalnu grēdām un bezgalīgām pļavām. Sniega ir pamaz. Viszemākā temperatūra ārā ir -12, bet g-ps. Lhasā tikai
ap nulli (paldies dievam). Noskatos vēlreiz Džoniju Depu un "Karībijas pirātus" (iekš vilciena video visas filmas atkārto pa trīs reizēm!) un tad jau ir klāt Lhasa. Nez kāpēc pie
pilsētas robežas ilgi stāvam. Saskaņā ar noteikumiem vilciens laikam nedrīkst iebraukt stacijā pirms noteiktā laika.
Lhasā tiek svinēts jaungads un es tieku sagaidīta ar salūtiem virs visas pilsētas. Deviņos izkāpju Lhasas stacijā. Sajūta brīnešķīga, gandrīz kā mājās. Noeju garām takšiem un
uz labu laimi iekāpju jau puspilnajā 91.busā (citu sab.tr.līdz. pie apvāršņa nav). Tur jau trokšņo iereibuši vietējie, viss autobuss smird (vai smaržo) pēc alus. Par vienu juaņu (7 sant.)
aizbraucu līdz pilsētai. Pa ceļam upes otrā pusē virs pilsētas izgaismota slejas grandiozā Potalas pils. Šķiet, ka (pa šiem pieciem gadiem) nekas te īpaši nav mainījies. Visur valda
tā pati paraupjā laucinieciski tibetiskā gaisotne, dārd jaungada petardes. No autobusa gala stacijas līdz viesnīcai paņemu riteņrikšu (par 1,5 Ls), jo nekādi nevaru noorientēties
ielu nosaukumos. Uz manas kartes tādas ielas vienkārši nava. Rikša ir uigurs. Šis mani aizved līdz pašai viesnīcai un pat ienes somu. Tā nu es viņam par centību vēl uzdāvinu uz
jaungadu divus mandarīnus.
Manis izmeklētā viesnīca "Banakšol" 八郎学宾馆 pilnībā atbilst iecerētajam. Gulta 4-vietīgā nummuriņā maksā 20 juaņi (1,5 Ls.), depozīts 8 Ls. Administratores un apkalpotājas tikai
tibetietes, jauks pagalms ar terasēm un ēkām tradicionālajā stilā. Mani ievieto kādā istabiņā, kur ir tikai viens ķīniešu puisis. Šis arī ar to pašu vilcienu tikko atbraucis no Pekīnas.
Jūtos ļoti mājīgi, jo ar visiem var labi sarunāties un saprasties. Istabā apkures patiešām nav, bet toties ir termoss ar karstu ūdeni, krūzītes un TV ar 50 un vairāk ķīniešu programmām
(un vienu tibetiešu, tas esot jaunums). Pa kluso nosperu uzgaidāmajā telpā tibetiešu tradicionālos kapsē cepumus vakariņām, uzleju kafiju un skatos jaungada raidījumus.
No blakus istabas skan tibetiešu dziesmas tautas mūzikas instrumentu pavadbā. Šķiet, ka nemaz tik auksts nav, vismaz ne tik auksts kā Latvijā nekurinātā lauku mājā.
← nākošā diena