← visi datumi
← visi ceļojumi
← uz sākumu
17. februāris, Pekīna-Lhasa
Divi kupejas biedri jau ir izkāpuši. Sāku runāties ar lejā sēdošo ķīnieti no Sjīninas pilsētas. Nopļāpājam visu dienu. Pusastoņos viņš izkāpj un kupeja paliek manā personīgā
rīcībā. Gaitenī pa radio spēlē ķīniešu šlāgerus un krievu maršus. Laiku pa laikam cukurota vilciena pavadones balss klāsta "leģendu par mūžīgā sasaluma vilciena būvniecības
varoņdarbu". Labi, ka vismaz kupejā radio var izslēgt, tā ka tas dzirdams tikai klusu klusu gaitenī.
Daba visumā ir ļoti vienmuļa, nav ne sniega, ne zaļumu, visapkārt smilšu kalni un dūmakaina saule. Iebraucot Cjiņhajas 青海 (Zaļās jūras) provincē, kalni un upju aizas top
iespaidīgākas. Šur tur redzami tempļi, augsti tilti un no māliem lipinātas mājeles. Laukos stiepjas no māliem un no dzelzs stieņiem būvētas siltumnīcas, ko uz nakti apklāj ar
salmu paklājiņiem. Pa dienu tos saritina rullīšos un novieto uz siltumnīcu visaugstākas malas. Šeit nakts un dienas temperatūra var atšķirties pat līdz 30 grādiem (-10 līdz +20).
Izeju paskatīties citus vagonus. Ir vēl 6-vietīgās "cieto" guļvietu kupejas un "cietās" sēdvietas. Pēdējās drūzmējas tibetieši un uiguri, viņus guļvietu vagonos nemaz nelaiž. Aizeju līdz
vilciena galam. Nākot atpakaļ durvis uz manu nodalījumu ir slēgtas. Biļeti esmu aizmirsusi kupejā, atpakaļ netieku. Tieši tai brīdī ir pietura un visi iezemiešu bari ar saviem paunu
maisiem un dīvaino smaku gāžas man stāvgrūdām virsū. Par laimi uzrodas vilciena pavadonis un ielaiž mani kupeju vagonā. Ārzemnieka izskats noder biļetes vietā.
← nākošā diena