Flamenko dziesmām nepiemīt skaistas romastiskas un ausīm tīkama skaņa.
Tajās kliedz smeldze.
Par tām saka: "balss, kas ievaino" vai "dziesma, kas sāp".
I
Tava mīlestība ir kā vērsis:
Kurp sauc, turp tā skrien.
Un manējā ir kā akmens;
Kur noliek, tur tā mīt.
Lai vadītu dzima Dāvids,
Lai vieds kļūtu Zālamans,
Lai asaras lietu - Džeremijs
Un lai tevi mīlētu - es.
Palūkojies manī, čigāniete,
Dieva dēļ, palūkojies!
Jo es pārtieku no tavu acu skatu
Žēlastības dāvanām.
25 celles ir
Utveras cietumā.
24 esmu jau pabijis
Vēl palikusi visdrūmākā.
II
Kādas gan lietas nenotiek dzīvē!
Zvaigznes raudāja
Ieraugot, ka aust rīta saule.
Es vairs neesmu tas, kas biju,
Ne arī tas, kas mēdzu būt.
Esmu kā skumju pilns skapis,
Nostumts malā pie sienas.