Tauriņš mūžībā
Tas iekrīt rožu lapās
Kā maigās vijoles stīgās,
Ko vij savai mīļotai un sev.
Bet dzīvība tik īsa,
Jau šai pašā dienā viņš mirst.
Tad rudens šalc
Un meži dun
No vēju asaru krāsām.
Tur trauksmes un vētras vidū
Saule uz ziemeļiem skrej.
Dvēseles sien pie stariem
Tiem, kam rītdienas vakars ir mīts.
Tik mirklis vienīgs, kad atļauts
Dzīvību modināt.
Vai tici tam, ko sapnis teic?
Vai tici tam, ko spoki kliedz
Kā himnu miega balsī
Vēlā nakts stundā mirstošajam?
Sili saldi žūžo
Aizlūdz par zemi dusošo.
Magoņu lapas trīs
Un jāņtārpiņš ugunīs.
Zied papardes zieds
Kā saules stars vienīgais.
Kristāla traukā tev vīnu lies.
Vai ticēsi tad, kad lūgs tevi; „Dzer!“
Dažreiz lūzt arī kausi
No mīlas pārpilnības.
To sniegi nes rudenī
Pāri stingiem kalniem
Ziemas ziedu mūžībā,
Tavā sirdī un brīvībā.