Maldu ēnā
Tur klusumā skanēja taures
Un mirklis par mūžību lūdza.
Lai dzimtenes vismaigā balsī
Mums saucieni nesajūk.
Tie dzīvoja maldu ēnā
Ar stabulīti pie sirds.
Un katram gājējam garām
Tie aizsvieda mīlu līdz.
Tur torņa modrībā klusā
Kaislība kailumu glauž.
Pie kāpām mazs sunītis dusē,
Un dvēselēs laimiņas snauž.
Dzied dārdi pērkona auros,
Tur mūžīgs karapulks klīst
Pa sava paša zemi
Un tukšumu velk sev līdz.