Kamīna dzejas

Tu teici: nāc un jūtas krāj! Bet es nesot ceļā izkaisīju. Izkaisīju? Nē. Tik pūpols bij tukšs, kur stīgas viju. Tik stīgās visa laime mana, saule un dzīve tava. Austrumos putenis ceļas. Turp balss kāda sauc un daudzi to dzird. Bet neaiziet neviens, varbūt viens, varbūt. Jo ledi iet un balss tā dzeguzes. Tā paliek pavasarī, aiz ziemas, kas vizuļojoša nāks.

Ir mīlas nakts tauriņu maiga un mīlas kārtas citam sārtas, citam dārtas. Viens ikdienā, cits svētkos uzpošas. Cits dvēseli apvelk režğiem un ķēdes suni liek sargāt. Bet kāds to pasaulē laiž pa ceļiem nestaigātiem, lai siltumu glabātu vasarai saltai, vasarai bezcerīgai.

Augstu kalnā krīt sapņi, varbūt pat ubaga sirdij. Bet pulsteņi tikšķ un skaita to katram visdārgāko. Saki, cik sekundes sakrātas par to, ko būs iegūt sev? Nesaki, došu tev lāses, kas katra kā sekunde skrien. Ja mirklis ir mūžība, sekundes nē. Dzirkstis šķiļas, likteņi mijas, vārdi viļas. Noviz erera dzelme. Rit lāses pār silto logu un puķes zied ziemas klēpī rūtij otrā pusē. Nāc! Skūpstu sniedz tam, kas logā tīkamāks. Nāc kamīna dzejas ziemā lasīt:

Zilas ir puķes un logu rūtis,
kur leduspuķes dažreiz zied.
Bet iekšā kuras silta guns, saules krāsās.

Tumsāviļ un raso logs
no lāsēm siltām un elpas
nepiederošas nekur nekam.

Kad saule riet un zirgi zviedz,
ir skumjais riets kā priekšnojauta,
kāsaules lēkta saucējbalss.

← back to home