Par suni

Suns klejoja pa pasauli un klejoja pa sauli.
Viņš rēja savu rejamo un skrēja savu skrejamo līdz nonāca pie jūras.
Tur horizonts bij tālumā, kā mākoņi! kā kalni!
Viņš pastardienu meklēja, bet nerada nevienu, kas klusu, klusu stāstītu par mieru un par dusu.

Dievs tolaik nebij radījis vēl it nevienu suni, tik zemes lodi milzīgo ar dabu dzīvās krūtīs.
Vēl nespīdēja saule un neritēja dienas, tik sirds bij karsta, trakulīga, ka dzina prom no mājām.
Bet svešumā suns attapās, ka nav tam kurpju kājās.Vēl kurpes nebij izgudrotas,
vel salnai nebij krāsas, bet suns ar savu degunu to sasmaržoja nāsīs.

Viņš zināja, kas bija, būs, jo dzīvoja viņš mūžu. Šai mūžā nemājoja elki un nesvinēja svētkus.
Kas vienīgais bij sunim svēts – kāds templis, tolaik vēl neuzbūvēts.
Par to viņš ļoti domāja un rēja un to lamaja, jo neko citu nezināja, ko lai ar templi dara.

Pie jūras krasta apstājies suns ieelpoja viļņus un saprata, ka šī ir vieta, kur tapt būs viņa mājām.
Vēl vien tik atliek atrast to, jūras malu īsteno, kur lemts būs sunim dzimt kaut kad,
kad radītas būs dienas, kad uzlēks saule zeltaina un smelsies mātes pienā.

(skat. Hermanis & Kalniņš „Suns“)

Septembris 2000
Minhene