Bet tu paliki pusceļā plūkādams savus dūnu cimdus un neteikdams ne vārda.
Tas bija ziedu laiks, eņģeļi pasauli svētīja un nebija ne laba, ne ļauna, tikai dzīvības koks – mūžīga brīvība.
Vēl pat pumpurs nebija plaucis un tevi jau aicināja. Bet tev jūtu par maz - par maz, lai atbildētu.
Divi acu pāri. Viens vienīgs dzīves un nāves mirklis starp tiem un tad nāk iznīcība.
Šis bija tieši tik ilgs mirklis, lai aizietu vai neaizietu, lai izteiktu Jā vai Nē.
Bet tu vilcinājies. Tu novilki Dieva dāvāto mirkli ... sev līdzās, putekļos.
Vai kādam tad varēja rasties šaubas, ka starp baltu un melnu ir vēl kaut kas?
Kaut kas - ne mīlam, ne naidam, tik klusai vienaldzībai.
Vienaldzībai, kas pārāka par saules rietu, jo ik brīdi var iekvēloties krāsās.
Brīvprātīgi izvēlētā vienaldzība, ne truluma pārsātinātā.
Velna bērns stabuli spēlē. Smaids lido pretīm mūžībai.
Uz ikkatra zieda krēsla - pirms saullēkta? pirms rieta?
Vēl dzīves slogs nav smags, vēl atmiņā burvju loks, un varavīksnes krāsas neatklāj nevienu no mums.
Šai vienā vienīgā brīdī tev bija iespēja, iznākt klajā laukā - ar cilvēces
vārdu uz sirds vai ar Dieva nevainību saujā.
Tu vilcinājies. Par daudz tevim jauna bij doma, par svaigu ideju smarža.
Tev tīkojās kailumā mesties zem Dieva pielūgsmes koka,
un tīkojās pār pasauli plesties un lāstu nest svētajiem.
Tu neizšķīries starp savu miesu un dvēseli, tādēļ tagad vergi tavi šo ēnas līgumu pilda - beztermiņa darba diena, bezizņēmuma vidus ceļš.
Un ja kāds ir atradis zeltu, tad tikai to, kas spīd. Un nevis to, kas vispirms laistās ar vienīgu vārdu koku zaros: Nāc!
Un kaut arī tu toreiz likies čukstam klusi: "Es mīlu ticību. Tā mājo manī pašā. Es pārāk ticu brīvībai",
Neviens par šo noklusēto ticību tevi nevērta radītāja asarās.
Un neviens
tev nepasniedza trauku, kur nomazgāt (viltus) nevainību.
Tu biji viens ar Dievu un savu pārliecību, kas gan šķitās esam tava, bet dzīvoja pati par sevi.
Tu varēji pacelt acis pret
Tēvu un iesukties (...), bet tu kautrībā nolaidi plakstus un dzirdēji laiku ritam.
Viņam acīs tik aizinošs vārds: Nāc!, bet tu ne nāci, ne stāvēji.
Apkārt bij klusa mīkla un kamoli saritināti.
Visi gaidīja uz tevi veselu mūžības mirkli,
Jo šis mirklis bij tavs pēc piederības un Dievs tev bija devis varu - izšķirt.
Vēl pārāk daudz krustceļu, pārāk daudz
pusceļu, ne sturpceļu.
Kādēļ gan pēc tava vārda tā alka dzīvība un nāve?
Tikai puse tevi aplaimoja ar mīlas važām. Tu nežēlestībā kriti, bet tikai līdz vidum.
Tikai līdz robežai, un tālāk vairs nav tava vaļa. Tava daļa ir līdz tai vietai, kur sākas viens vai otrs.
Un varbūt tā ir vislielākā, jo tiem abiem robežu nav, ir tikai izšķirība, kas tagad sevi apzināmies teic.
Bet tava klusēšana ir slāpe - pēc sāpes, pēc dzīves un nāves, pēc balta un melna vārda, pēc neiespējamības.
Kad Dievs teica: Izvēlies!, tu pieplaki skūpstā visumam.
Vai tā nebija
vislielākā pārdrošība? Un brīvības zirgs ir tavs vergs kopš tā laika, kad
Tu neteici ne Jā, ne Nē.